Truši ir zīdītāji, zaķveidīgo kārta, zaķu dzimtas, trušu ģints. Lai gan daži trušus saukā par zaķiem, tiem tomēr ir pārāk dažādas bioloģiskās īpašības. Tādēļ praktiski zaķi ar trusi nevar sakrustot.
Savvaļas truši dzīvo dziļās alās un lielākā darbošanās tiem ir naktīs. Dzīvo baros vai pa pāriem. Savvaļas trušu dzimtene ir Rietumeiropa.
Pieaugušam trusim ir 28 zobi. Priekšzobi aug nepārtraukti, kuri graužot barību, nodilst. Ja trusis ir nepareizs sakodiens, zobi nenodilst, tie izaug pārāk gari un trusis vairs nevar paēst. Tad tie ir jāsaīsina nokniebjot.
Trusim ir vienkameras kuņģis un kuņģa sula izdalās nepārtraukti, neatkarīgi no barības uzņemšanas. Kuņģa sieniņās ir ļoti maz muskuļaudu un tāpēc barība virzās uz priekšu galvenokārt mehāniskā veidā. Nākamā stumj uz priekš iepriekšējo. Tādēļ trusis ēd gandrīz nepārtraukti, vidēji diennaktī ik pēc 5-10 minūtēm. Tādēļ barībai vienmēr ir jābūt pieejamai, tikai tad gremošanas sistēma strādā pilnvērtīgi.
Kopējais zarnu garums 8-10 reizes pārsniedz paša truša garumu. Tāpēc uzņemtā barība visam gremošanas traktam iet cauri 3 diennaktis. Tādēļ, piemēram, ja trusis ir apēdis indīgu zāli vai sapelējušu sienu, tās sekas var izpausties tikai trešajā dienā.
Truši reizēm ēd savus mēslus un to sauc par kaprofāgiju. Tādā veidā, naktī izdalītajos mēslos, trusis atrod nepārstrādājošos proteīnus un B grupas vitamīnus. Bet tādā veidā tas pārnēsā arī dažādas parazitāras slimības.
Trušiem ir diezgan slikta redze un tie neredz to, kas atrodas priekšā, tā kā acis ir novietotas galvas abos sānos. Toties dzirde un oža ir teicama. Cilvēkos ir radies priekšstats, ka zaķis guļ ar vaļā acīm. Bet tā nav taisnība. Vienkārši zaķim ir grūti pielavīties guļošam, jo viņš tūlīt sadzird un atver acis. To pašu nevar attiecināt uz mājas trušiem, jo tie laikam vairs tā nebaidās un reizēm mierīgi guļ, kad saimnieks staigā gar būriem.
Vesela truša temperatūra ir 38,8-39,5, kura ir atkarīga arī no ārējās temperatūras. Ziemā tā var pazemināties pat līdz 37 grādiem. Ziemā, turot trušus ārā, palielinās barības patēriņš.
Toties turot tos telpās, jābūt ļoti labai ventilācijai, jo liels amonjaka saturs gaisā var izraisīt pat nāvi.
Sirsniņa nav liela, tāpēc trusis slikti panes narkozi un arī no pārbīļa reizēm var pat nomirt.
Trusis elpo arī caur ādu, kas ir atkarīgs no apmatojuma biezuma. Ja garmataina truša vilna būs savēlusies, āda tajā vietā neelpos.
Jauna truša āda ir ļoti plāna. Pieauguša tēviņa āda ir biezāka nekā mātītei. Ja trusim augšanas periodā ir bijušas problēmas ar veselību, ir bijusi slikta barošana, vai tieši pretēji, aptaukošanās un tad atkal novājēšana, āda kļūst neelastīga, staipīga, bieži tādiem trušiem veidojas pakakles.
Ādu klāj pavilna, no kuras biezuma ir atkarīga siltumvadītspēja. Tālāk seko akotmati un no to krāsas ir atkarīgs viss truša pamattonis. Akotmati pasargā pavilnu no samirkšanas un savelšanās. Paši garākie ir virzošie mati, kuri trušu kažokam piedod kuplumu.
